Filozofijas patiesības problēma

Patiesības problēma filozofijā ir centrālavisā zināšanu teorijā. Tas ir identificēts pēc būtības, tas ir viens no svarīgākajiem pasaules uzskaites jēdzieniem, ir vienāds ar tādām galvenajām parādībām kā Laba, ļauna, Taisnīgums, Skaistums.

Patiesības problēma filozofijā un zinātnē irdiezgan sarežģīta. Daudzi pagātnes jēdzieni, piemēram, Demokrita jēdziens par atomu nedalāmību, tika uzskatīts par neapstrīdamu gandrīz divus tūkstošus gadus. Tagad tas jau parādās kā maldīšanās. Tomēr, visticamāk, liela daļa no pašlaik esošās zinātniskās teorijas izrādīsies kļūdaini, kas laika gaitā tiek atspēkoti.

Katrā attīstības posmā, cilvēcebija tikai relatīvā patiesība - nepilnīgas zināšanas, kurās bija kļūdas. Patiesības atzīšana ir saistīta ar pasaules izziņas procesa bezgalību, tās neizsīkstošību.

Patiesības problēma filozofijā ir arīFakts, ka katras vēsturiskās laikmeta zināšanas satur absolūtas patiesības elementus, jo tam ir objektīvi taisnīgs saturs, ir būtisks izziņas posms, ir iekļauts nākamajos posmos.

Interpretācijas metodes

Patiesības problēma filozofijā nepieciešama tā risinājumam vairākos veidos, kā interpretēt šo jēdzienu.

1. Ontoloģiskā izpratne. "Patiesība ir kas ir." Pati lieta vai lieta ir ļoti svarīga. Secinājumu uzticību var atklāt noteiktā brīdī, cilvēks to atvers ar vārdiem, mākslas darbiem, padarot to par visu īpašumu. Tomēr, ja ir atšķirīga viena procesa izpratne un uztvere, šāda situācija nav kritiska.
2. Epistemoloģiskā izpratne. "Patiesība ir tad, kad zināšanas atbilst realitātei." Bet ir arī daudz domstarpību, jo prakse salīdzināt acīmredzami nesalīdzināmu: reāli materiāls un ideāls ir plaši izplatīts. Turklāt daudzas parādības, piemēram, "brīvība", "mīlestība", nevar tikt pārbaudītas.
3. Positīva izpratne. "Patiesībai jābūt balstītai uz pieredzi." Pozitīvisms uzskatīja tikai to, ko patiešām var pārbaudīt praksē, bet pārējie pārsniedza reālās filozofijas studiju robežu. Šāda pieeja neaptver daudzas svarīgas parādības, procesus un būtības.
4. Pragmatiska izpratne. "Patiesība ir lietderība, zināšanu efektivitāte." Saskaņā ar šo pieeju, tiesības atzīt, kas dod spēku, dod peļņu.
5. Parastā izpratne. "Patiesība ir vienošanās." Saskaņā ar šo pieeju, ja rodas domstarpības, bija nepieciešams vienoties par to, kas tieši jāuzskata par pareizu secinājumu. Šo pozīciju var izmantot tikai noteiktu laiku, nevis visās darbības jomās.

Visticamāk, patiesības problēmas filozofijāapvienot visas šīs pieejas. Patiesība ir tas, kas patiesībā pastāv, atbilst mūsu zināšanām. Tajā pašā laikā tas ir konkrēts nolīgums, vienošanās. Tas ir objektīvs un subjektīvs, absolūts un relatīvs, konkrēts un abstrakts.

Liela nozīme kognitīvajā darbībāspēlēt personas ticību, pārliecību, uzticību. Kognitīvā procesā subjekts tuvojas pasaulēm, apvienojas ar to. Kognitīvās attieksmes ir interese par attieksmi, nevis vienaldzība un bezpersoniskums. Kognitīvajā procesā ir apzināta ticības un ticības izvēle. Patiesībā ticība ir zināšanu sākumpunkts un tā mērķis. Tas ļauj pārvarēt plaisu, kas pastāv starp nezināšanu un zināšanām. Filozofijas patiesības problēma ir pārliecinošāka skaidrojuma izvēle. Tādēļ, lai mobilizētu savus garīgos spēkus, ja trūkst precīzu pierādījumu vai informācijas trūkuma, ir jāuzticas savām spējām.