Socioloģijas daudzlīmeņu struktūra

Socioloģija sociālajās zinātnēs aizņematsevišķa vieta. Tas galvenokārt saistīts ar faktu, ka viņa izskata sociālās attiecības, funkcionēšanas modeļus un mehānismus sociālo kopienu attīstībai. Turklāt tā darbojas kā metodoloģija un teorija lielākajai daļai humanitāro disciplīnu. Publiskajā dzīvē radušos procesu un parādību daudzveidība noveda pie nepieciešamības aplūkot sociālo stāvokli kā daudzlīmeņu sistēmu. Tāpēc mēs varam teikt, ka socioloģijas struktūra ir daudzpakāpju.

Ir nepieciešams saprast, ka struktūrasocioloģiskais zināšanas - tas pasūtīšanas zināšanu sabiedrības kā dinamiska sistēma, kas ietver savstarpēji pārstāvniecības, viedokli par procesiem notiek tajā. Tādēļ ir objekts socioloģijas un struktūras ir cieši saistītas. Socioloģijas sabiedrības pakļauts darbojas kā vienota sistēma ar īpašībām un savienojumiem sociālo attiecību struktūrā.

Pašlaik pastāv dažādas pieejas,kas ļauj noteikt socioloģijas līmeņu skaitu. Piemēram, visvienkāršākajā pieejā zinātne ir sadalīta fundamentālā un piemērotā veidā. Saskaņā ar citām teorijām socioloģijas struktūru nosaka septiņi līmeņi. Tie ietver: teorijas un metodoloģisko bāzi, specializētās zināšanas, pielietoto līmeni un saistītas ar socioinženieri, socioloģiskos pētījumus, metodes, kuru mērķis ir iegūt socioloģisko informāciju, kā arī zināšanas par specializēto pakalpojumu organizēšanu.

Tomēr trīs līmeņu struktūra socioloģijas šajā periodā ir vissvarīgākais. Tas nodrošina tādus līmeņus, kā teorētisks, īpašs, empīriskā.

Teorētiskais līmenis ietver socioloģiju,kas vērsts uz objektīvu zinātnisku pētījumu par tā priekšmetu, lai iegūtu teorētiskās zināšanas par to. Šajā līmenī pastāv cēloņsakarība skaidrojums faktu likumu sabiedrības, kā arī prognozēšana par iespējamo rezultātu notikumu. Saņemtās zināšanas ļauj izveidot saziņu starp atsevišķām publiskām apakšsistēmām. Socioloģijas struktūrai šajā līmenī ir šādas sastāvdaļas:

• Vispārēju un specializētu likumu sistēma, kas parāda tipiskus, stabilus saiknus sabiedrībā un tās institūcijās.
• Dažu aksiomu un postulāciju sistēma par sabiedrības sociālo pusi.
• Pierādījumu loģika un attiecīgie secinājumi, kurus izmanto, lai pamatotu prognozes un tendences.
• Priekšmetu pamatojums zinātnes priekšmetam un priekšmetam.
• Izziņas metožu un procedūru sistēma, ar kuras palīdzību tiek nodrošināta sociālo parādību aprakstu un prognožu pilnīgums.

Speciālās socioloģijas vidējais līmenisnosaka tās zinātniskās funkcijas. Tas pamatojas uz kategorisku aparatūru, kā arī principiem, kas nosaka zinātnes neatņemamo virzienu, un tajā pašā laikā iegūst tipiskus zināšanu iegūšanas veidus - īpašu teoriju. Tas ir pāreja no teorētiskā uz empīrisko pētījumu, attiecīgi, ir divu zināšanu līmeņu sintēze. Piemēram, ja pirmajā līmenī personība ir sociālo attiecību kopums, tad īpašā teorijā šī koncepcija ir detalizēta un izvērsta. Attiecīgi indivīds sāk uzskatīt par sociālo lomu nesēju, kas nosaka vietu sociālajās attiecībās.

Trešā līmeņa socioloģijas struktūra ļaujlai izveidotu savstarpēju saistību starp lielu skaitu atkarīgo mainīgo. Mainīgie tiek saprasti kā fenomeni, procesi, kurus var attēlot kā mainīgu daudzumu. Empīriskās socioloģijas mērķis ir veikt pētījumus, izmantojot metodes, metodes un īpašas metodes. Ar to palīdzību kļūst iespējams pilnīgāk aprakstīt iegūtos faktus.

</ p>